Rakstīt par literatūru tā, lai tas uzrunātu plašāku sabiedrību, ir daudz grūtāk nekā rakstīt zinātniekiem – atzīst literatūrzinātniece Ausma Cimdiņa. Par piebaldzēnu saknēm un feminisma studijām, kāpēc jāiesaistās politikā un ko domā par interneta komentētājiem – saruna ar Ausmu Cimdiņu Laikmeta krustpunktā. Raidījuma iesākumā Friča Bārdas rindas no dzejoļu krājuma „Dziesmas un lūgšanas Dzīvības kokam”, izdotas nu jau pirms gadsimta. Jo šodienas satikšanās būs ar latviešu literatūras labu pazinēju, literatūrzinātnieci. „Es nereāls esmu un gribu tāds būt – man smalkāk un dziļāk viss svērts, par jums tikai pasmiešos kādreiz, varbūt, lai dusmotos – neesat vērts.” „Man smalkāk un dziļāk viss svērts.” Nezinu, vai tas varētu būt profesores Ausmas Cimdiņas viens no dzīves vadmotīviem, bet kā Liezēres pagasta iedzimtais varu secināt, ka kaimiņos esošie piebaldzēni ir smalki kā Alauksta niedres un inteliģenti, dziļi kā Skalbe, Poruks, Dārziņš, Pauls Putniņš un daudzi citi piebaldzēni. Profesore, zinātniece, literatūras kritiķe, arī ar politiku saistīta ir Piebalgā dzimusī un ar senām saknēm tur – Ausma Cimdiņa. Man vienmēr ir tāda skaudība – mēs Liezēre tāda maza, jūs Piebalga, tāda liela un varena. Ausma Cimdiņa: Īstenībā jau Liezēre ir viens no Piebalgas tuvajiem novadiem. Tur nemaz nav tāda strikta robeža. Un es no bērnu dienām atceros, ka mana vecāmāte bieži pieminēja. Un es neatceros, kādā kontekstā, bet tā Liezēre tika bieži vien pieminēta. Varbūt, ka es pa vecāsmātes mātes līniju tur varētu arī kādus radurakstus atrast. Es neesmu to pētījusi. Kad veidoju savu tautastērpu un konsultējos ar "Vēverīšu" šuvējām, viņas teica – Nu, nekur jau tu neliksies, tas pats Piebalgas tautastērps vien tev būs, jo pirms gadiem 100 un 200 tur nebija nekādas robežas. Tā kā es arī tiku pie garajiem zābakiem un garā mēteļa un pie cepures, kuru uzvelkot, es esmu kā Porziņģis. Ausma Cimdiņa: Brīnišķīgi, ka jums tas viss ir. Bet īstenībā to tautastērpu uzvelkot, kaut kā tā jocīgi paliek. Piemēram, Jāņos, es skatos, rīdzinieki, protams, var staigāt tautastērpos, bet Jāņu diena tā ir tāda kā darbadiena, ka vajag dziedāt un uguni kurināt, un vajag šiverēt. Un tad es tā, jo tautastērpā tomēr kaut kā tā statiski un pareizi. Man tā reti gadās. Jāņos es Piebalgā neesmu ar tautastērpu gājusi. Kaut kas varbūt ir no senčiem saglabājies, kāda josta vai kas? Ausma Cimdiņa: Manas vecāsmātes pa mātes līniju no Jaunpiebalgas ir autentiskais. Bet padomju laikā [šajā tērpā] nestaigāja un kodes šur tur sakodušas. Un es izgriezu gabaliņu. sapūtu, lai stāv, un kā tādu glezniņu. Tie brunči bija ļoti gari un arī tādi plati, kā jau tās sievietes bija diezgan gruntīgas. Tie brunči man ir, īstie, autentiskie Piebalgā austie. Kādi, kādi vispār ir piebaldzēni? Es intervēju aktrisi Līgu Liepiņu, Paula Putniņa dzīvesbiedri, viņa teica - sākuma gadi bija diezgan grūti, ka piebaldzēni kuru katru nemaz nepieņem un sākumā varbūt skatās ar aizdomām. Ausma Cimdiņa: Ko teikt par to nepieņemšanu? Piebaldzēni ir ļoti aizņemti cilvēki vispār. Ne par velti paši zemi kopuši, vērpuši, auduši, dziedājuši, dancojuši un… Nepieņem kuru katru. Es nezinu, kāpēc kurš katrs būtu jāpieņem, bet, ja cilvēks nāk ar konkrētu vajadzību, ja tu redzi, ka cilvēks tur grib iedzīvoties, tad tomēr ļoti pretimnākoši un atbalstoši. Bet ir jau daudz arī tādu gadījumu, kas neatbilst tam. Piebaldzēni, kā saka, mēli aiz zobiem netur. Varbūt cilvēks apvainojas, ja kaut ko tieši [pasaka]. Bet man liekas, ka pa šo līniju piebaldzēniem viss ir kārtībā. Es nedomāju, ka kurzemnieki arī kāds ar ļoti atplestām rokām tā kuru katru. Bet no otras puses, piebaldzēni ir ļoti… es pēc sevis varu spriest, tādi uzņēmīgi pret svešo, citādo, interesanto. Es atceros, ka tas pats Ziedonis bija vienreiz Jāņos atbraucis Piebalgā līgot. Tas gan bija Vecpiebalgā, ne Jaunpiebalgā, jo es jau līdz tam, kamēr aizbraucu uz brāļu Kaudzīšu muzeju, Vecpiebalgā biju tikai kādreiz skolā bijusi uz sacerējumu rakstīšanas konkursiem, daiļlasīšanas konkursiem, visādas citādas darīšanas pa kultūras līniju.  Ziedonis vienreiz bija arī atbraucis uz Pētera [Cimdiņa, Ausmas Cimdiņas dzīvesbieris] mājām ziemā, kad rakstīja "Poēmu par pienu". Tad taču arī tur bija nostāstu nostāsti. Vai arī tas pats Pauls Putniņš. Man jau viņš bija svešinieks, tur Cimdiņu ģimenē viņi bija skolas biedri, klasesbiedri un viņa mamma bija bijusi skolotāja visiem Cimdiņu bērniem. Es tagad par daudz aizrunājos, bet man liekas, ka šinī ziņā ar piebaldzēniem bija pilnīgi viss kārtībā. Ko mūsdienu trakā pasaule var mācīties no piebaldzēniem? Ausma Cimdiņa: Nezinu, vai citur ir tāds sakāmvārds, bet, kad ar cilvēku ir forša komunikācija, tā ieilgst, bet ir, kā saka, darbi sauc vai dzīvi sauc. Un tad ir tāds sakāmvārds - Tinies miglā.  Ne jau visur to miglu tik skaisti var redzēt. Jja tu esi līdzenumā, tad tev to skatu migla aizsedz. Bet Piebalgā, ak Dievs un Kungs, ja tev māja ir kalna galā un tad tu redzi miglu pāri, tās debesis un mežu. Un Ziedonim jau arī ir tā - "baltu balta dvēselīti ar migliņu aplaidās".  Ko varētu mācīties? Ziniet, ko man liekas, varētu mācīties no piebaldzēna - varētu mācīties priecīga prāta un kritiska prāta tikumu. Un es kādreiz arī bērniem saku - uzklausi mani, bet neklausi. Un spēja, es domāju, tādus kontrastus paciest, gan augšā, gan lejā.