Raidījuma temats ir Krievijas maigā vara, tās pašreizējās izpausmes un kā uz to reaģēt. Vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Marts Eduards Ivaskis.  Eduards Liniņš: Šis gads gandrīz vai izskatās pēc tāda pavērsiena gada. Mēs atceramies sabiedrības noskaņojumu kara sākumā, pirmajos mēnešos, kad ļoti konsekventi tika rautas saites ar Krieviju, pārtraukti sakari ar zinātniskajām un kultūras institūcijām, kur tādi vēl bija. Tika lauzti kontrakti ar krievu operdziedātājiem, māksliniekiem. Tagad vērojam zināmu svārsta kustību pretējā virzienā. Tāda spilgta bezdelīga vai varbūt pat jāsaka - maitu lija bija daļēji izdevies mēģinājums atkal atvērt Krievijas paviljonu Venēcijas biennālē. Marts Eduards Ivaskis: Runājot par sportu un kultūru, man šķiet, ka vērtīgi ir saprast, ka ne vienmēr šie lēmumi, kas ir šajā gadījumā Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmums un no tās izrietošie federāciju lēmumi, kā arī Venēcijas biennāles valdes lēmums, atspoguļo vispārējo sabiedrības un arī pat dažreiz valstu nostāju attiecīgajā jautājumā.  Par Starptautisko olimpisko komiteju. Jāsaka, ka tā ir vienmēr ir bijusi aktīva cīņa jau kopš paša 2022. gada. Vispār Krievijas iekļaušana aizliegto valstu sarakstā. Tas beigu beigās ir lobijs šīm federācijām. Olimpiskais sports ir bizness arī, un Krievija ir aktīvi sevi lobējusi un iefiltrējusi dažādās sporta federācijās jau kopš 2006. vai 2005. gada, varbūt pat ātrāk. Mēs tam izlauzāmies cauri 2022. gadā. Tur bija inerce un virziens. Četri gadi bija vajadzīgi [Krievijai], lai izlauztos tam cauri. Bet vēl ne galīgi. Par karogu un himnu vēl nav pieņemts lēmums. Un par to mēs turpināsim cīnīties. Man liekas, ka Krievijai vēl aizvien ir sava nosacītā vara un spēja vilkt sviras dažādās valstīs, kuras ir daļa no šīm federācijām, it īpaši globālajos dienvidos, kur vēl aizvien Krievijai ir nozīmīga loma. Austrumos ar Ķīnas atbalstu, viņiem ir diezgan liela partnerība ar daudzām citām valstīm, kuras ir pretstatā mūsu mērķim.  Par kultūru. Kā tu jau minēji, tā vairāk jau bija kā tāda maitu lija. Krievijas ekspozīcija nebija publiski atvērta Venēcijas biennālē, viņi rādīja uz ekrāniem. Beigās arī Eiropas Savienība atvilka finansējumu, bija protesti un arī boikoti. Ja godīgi, arī Itālijas valdība nebija apmierināta ar šo rezultātu un vispār šo lēmumu. Noteikti sabiedrībā ir lielāks nogurums tagad, nekā tāds bija 2022. gadā. Noteikti Krievija ir atradusi jaunus veidus, kā manevrēt, bet cīņa nekādā veidā nav beigusies un tā turpinās. Katru reizi, kad Krievijai kaut kas izdodas, mēs izvērtējam, mēs sakām: jā, šeit mums nesanāca mūsu vēlamais mērķis, ejam tālāk. Viena izgāšanās nenozīmē, ka viss ir sabrucis.