Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar kinozinātnieci Ditu Rietumu par kinofestivālu politisko vēsturi, Krievijas tiešu un pastarpinātu dalību šajos festivālos un to saistību ar Latvijas reputāciju. 11. un 12. maijā Eiropas Savienības Izglītības, jaunatnes, kultūras un sporta ministru padomes darba kārtībā Latvija ir ierosinājusi jautājumu par kopīgas Eiropas Savienības pieejas nodrošināšanu saistībā ar Krievijas atgriešanos Venēcijas biennāles starptautiskajā mākslas izstādē, kā arī dalību starptautiskajās kultūras platformās kopumā. Lai nākotnē vairs nepieļautu, ka Krievija izmanto kultūras platformas kā manipulācijas instrumentu propagandas mērķiem, lai apietu sankcijas un uzlabotu savu reputāciju Eiropas Savienībā un tās dalībvalstu līdzfinansētajos pasākumos, Latvija aicinās Eiropas Savienības dalībvalstis nodrošināt konsekvenci starp Eiropas Savienības lēmumiem attiecībā uz Krieviju un sankciju politiku. Tostarp novēršot Krievijas maigās varas aktivitātes pasākumos un organizācijās, kuras līdzfinansē Eiropas Savienība.  Šajās dienās arī sākas Kannu starptautiskais filmu festivāls, kura programmā ir iekļauta krievu režisora Andreja Zvjaginceva filma, kura pieteikta kā Latvijas kopprodukcija.  Vai krievu kultūra starptautiskajā apritē un platformās atgriežas un dara to gan tiešā, gan pastarpinātā formā - par to saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes lektori un docētāju un Nacionālā kino centra direktori un filmu kritiķi Ditu Rietumu. Kultūra kā manipulācijas mehānisms un kino. Kannu un Venēcijas festivāli nav bijuši pasargāti no šīm politiskajām manipulācijām ne pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, ne pēc. Vai cēlonība tam būtu meklējama šo festivālu pirmsākumos, respektīvi, kad festivālu Venēcijā dibināja Gēbelss sadarbībā ar Musolīni un Kannu festivāls radās kā reakcija uz to pēc Otrā pasaules kara sadarbībā ar sabiedrotajiem no ASV? Vai šiem vēsturiskiem pirmsākumiem ir kāda nozīmība attiecībā uz to, kā šie festivāli kā politiskā skatuve veidojas šodien? Dita Rietuma: Visi šie fakti norāda uz to, ka politika un šīs lielās, ietekmīgās mākslas skates vienmēr ir bijušas ārkārtīgi cieši saistītas. Venēcijas festivāls ir vispār pasaulē senākais festivāls, festivāla formāta aizsācējs, jo 1932. gadā Venēcijas mākslas biennāles kontekstā tika radīts Venēcijas kinofestivāls. Protams, tur klāt stāvēja Musolīni tēls un viņa mīlestība pret kino. Mēs zinām, ka autoritāri režīmi un diktatori ļoti mīl kino. Ja nemaldos, Musolīni dēls bija kino teorētiķis, kinokritiķis. Ja mēs skatāmies bez šādas ģimenisko attiecību lirikas, tad, protams, šīs lielās, ietekmīgās mākslas skates ir ļoti nozīmīgas arī politiski. Un mēs varam teikt, ka mediju ainava ir krietni mainījusies kopš 20. gadsimta vidus un tā izskaņas. Iespējams, ka tādam, normālam cilvēkam, kurš īsti nesaprot festivāla nozīmi, liekas - ko var ņemties, festivāls tur, festivāls šur, vēl kaut kur. Gribu uzsvērt, ka Eiropas kinofestivāli ir vārti Eiropas filmām gan uz pasaules atzinību, gan atpazīstamību, gan uz iespēju tikt izrādītām ārpus savas valsts un tikt nopirktām izrādīšanai. Tie ir tie vārti, ko Eiropā sargā būtībā pāris festivālu - Kannu festivāls un Venēcijas festivāls. Berlīnes festivāls tomēr ieņem mazliet nīkulīgu pozīciju, lai gan šim festivālam arī ir ļoti komplicēti politiskie konteksti. Šie vārti ir svarīgi. Visi tie tūkstoši saražoto Eiropas un ne tikai Eiropas filmu tad arī gāžas uz šiem vārtiem, un ir ļoti būtiski, kuras ir tās filmas, jo filmu, kuras nonāk šo festivālu oficiālajās skatēs, ir ļoti maz. Filmām tiek pievērsta liela globāla preses uzmanība. Tāpēc lieliem spēlētājiem, Krievijai tai skaitā, ir svarīgi tur būt dažnedažādās formās, legāli, mazliet lavierējot. Festivāli ir ārkārtīgi svarīgi.   Ukrainas Kinematogrāfistu savienība 2022. gada pavasarī pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā izplatīja petīciju, aicinot boikotēt Krievijas kinematogrāfu. Petīcija savāca vairāk nekā 10000 parakstu, to publicēja "The New Yourk Times". Tajā teikts, ka Krievijas filmu demonstrēšana festivālos rada ilūziju par Krievijas iesaistīšanās civilizētās pasaules vērtību veidošanā. Šī petīcija aicināja arī izplatītājus nestrādāt Krievijā. Ukrainas Kino akadēmijas aicinājumam atsaucās arī Kannu festivāls, kas vēl 2022. gada konkursa programmā bija iekļāvis jau vairākus gadus mājas arestā esošā krievu režisora Kirila Serebreņņikova filmu "Čaikovska sieva". Tiesa, Serebreņņikovs festivāla preses konferencē aicināja atcelt sankcijas visu mākslu patronam, kā viņš teica, Romānam Abramovičam, par ko saņēma pretrunīgu reakciju un nosodījumu. Aicinājumam neiekļaut turpmāk A klases festivālu oficiālās programmas filmas, kuru finansējums ir no Krievijas, atsaucās lielākā daļa festivālu. Viens no tiem, kurš pirmais reaģēja uz šo aicinājumu, bija Venēcijas festivāls, norādot, ka krievu izcelsmes kinematogrāfisti ir jānodala no finansējuma avotiem, kādā veidā šīs filmas ir veidotas. Bet pēdējos gados redzam, ka visos šajos festivālos parādās filmas, kuru autori ir krievu izcelsmes kinorežisori, vai arī naratīvi, kas attiecas uz aktuālo vai vēsturisko Krievijas politisko situāciju, kurus ir veidojuši lielie Eiropas kinorežisori. Šo naratīvu klātbūtne nav pazudusi arī pēc 2022. gada. Kāds tam ir iemesls? Dita Rietuma: Es domāju, ka šī tēma nevis nav pazudusi, bet ir aktualizējusies. Tās realizācijas formas ir kļuvušas daudz izsmalcinātākas, daudz ciniskākas. Ja mēs atgriežamies pie nesenā piemēra - franču režisora Olivjē Asajass filmas "Kremļa burvis", kas - kā nu bija, tā bija, tika filmēta Rīgā, Latvijā; kas nodrošināja būtībā Kremlim labvēlīgu naratīvu izplatīšanu. Pirmizrāde bija Venēcijas festivālā. Pēc tam bija viss, kas seko festivāliem, diezgan plaša, bet arī kritiska prese, pēc tam izrādīšana Francijā, kur filmai gāja komerciāli ļoti labi. Paldies dievam, filmai gāja komerciāli ļoti slikti Latvijā.  Bet kāpēc vispār šāda filma var tapt? Tāpēc ka pēc saistošajiem kritērijiem šī nav Krievijas filma. Tā ir lielas un senas franču kompānijas producēta filma, ko viņi uzņēma tur, kur viņiem šķiet piemērota lokācija, tur, kur meklē arī kaut kādu finansiālu atbalstu. Šīs filmas gadījumā viņi nesaņēma Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras atbalstu. Bet tā ir franču filma, Francijas kino, viena no vairāk nekā 300 filmām, ko Francija ražo ik gadu. Viņa stāsta šādu stāstu. Bet acīmredzot vilinājums un labumi, ko šie Rietumeiropas dzīvie klasiķi gūst, piedaloties šādos, es teiktu, prokrieviskos projektos, prokrievisku naratīvu veidošanu... Tad ir jautājums: kā tiek uzbūvēts šis mehānisms, vai tiešām visi iesaistītie, tai skaitā Olivjē Asajass, ir tik naivs, īsti nesaprot, ko viņš dara, būdams ļoti spilgts un līdz tam ļoti cienījams Francijas kino klasiķis?