Grūti noticēt, ka pagājuši jau četri gadi kopš tā briesmīgā rīta, kad saņēmām pirmās ziņas par Krievijas raķešu triecieniem pa Kijivu un citām Ukrainas pilsētām. Vēl ilgi pēc tam nevarējām atrauties no ekrāniem, kuros ar šausmām sekojām līdzi krievu okupantu pastrādātajiem noziegumiem, uzgavilējām par ukraiņu veiksmēm, un iedvesmojamies no viņu spējas pat tik traģiskos apstākļos sūtīt pasaulei pozitīvus, pat humoristiskus vēstījumus. Mūžīgi dzīvot tādā spriedzē nav iespējams, un dzīve kopš ta...