Ar to čīkstēšanu ir jābeidz, jo salīdzinot ar citām valstīm mēs tomēr esam zelta miljardā – aicina [Gūtenmorgens] rakstnieks Māris Bērziņš. Kā rakstīja sprediķi, bet nekļuva par mācītāju, kāpēc rakstniekam būtu vērtīgi apgūt aktiermākslu un vai var tikt galā ar birokrātiju – saruna ar Māri Bērziņu Laikmeta krustpunktā. Ko mums vēlas pateikt rakstnieki? To cenšamies saprast paši, gremdējoties jaunā grāmatā vai vispirms lasām īso kopsavilkumu uz grāmatas vāka un arī kāda grāmatu apskatnieka vērtējumu. Ievainojuma radītā "Svina garša", kas kara laikā tiešā un pārnestā nozīmē neļauj runāt. Autobiogrāfisks romāns par Vili Lāci, kas atklāj pretrunīgas personības veidošanos. Bet, ja kāds vēlējās satikt rakstnieku Gūtenmorgenu un vēl nezināja, ka tas ir Māris Bērziņš, tad šobrīd šaubu nav. Tas ir viņš. Valodas meistars, ironisks, sentimentāls un arī tiešs. Par ceļu līdz rakstniecībai, kur bijusi arī ekonomika un teoloģija. Par daiļradē aprakstītajiem birokrātijas džungļiem un par sevi pašu jaunākajā romānā "Klēpja dievs" – studijā Māris Bērziņš. Ir iznākusi jauna grāmata, un šoreiz tas ir Māra Gūtenmorgena Bērziņa romāns. Kāpēc tieši ar šo romānu jūs izvēlējāties atklāt savu ciešo saistību ar Gūtenmorgenu? Māris Bērziņš: Varbūt, lai to romānu neuztvertu pārāk nopietni. Nezinu, varbūt arī tāda mazliet puiciska vēlēšanās padauzīties, bet tur ir arī kaut kas nopietnāks. Tiešām tas tēls ar mani ir tā saaudzis, un tas ir alter ego. Tur nav ko liegties. Vairs jau ne. Māris Bērziņš: Arī daudziem telefonos esmu ierakstīts kā Gūtenmorgens. Kolēģiem un pat man ir santehniķis, kas nāk gāzes katlu apkopt, un tad arī viņam. Viņš zvana kādam – es tagad esmu pie Gūtenmorgena. Ļoti jauki. Par Gūtenmorgenu mēs vēl parunāsim, bet par jauno darbu – "Klēpja dievs", apakšvirsraksts – "Taisnais ceļš uz apskaidrību". Atzīšos, ka neesmu paguvusi šo romānu izlasīt. Par ko ir šis romāns. Māris Bērziņš: Par kaķīšiem. Kad es rakstīju, man jautāja – par ko tu raksti? Es saku – par kaķīšiem? Uzreiz nākamais jautājums – bērniem?  Romāns ir par aptuveni diviem gadiem kāda rakstnieka dzīvē,  kuram ir pieklīdusi kaķene ar trīs maziem kaķēniem. Tad viņš ar savu sievu nodarbojas ar kaķu glābšanu. Es nezinu, vai šis ir īstais vārds –glābšana. Atstāt viņus vienkārši brīvā dabā turpat pie mājām nelikās labi un tad ar to nācās nodarboties. Par to ir viena grāmatas līnija, tāpēc arī "Klēpja dievs", jo skaidrs, kurš ir klēpja dievs. Otra līnija ir par tādiem kā meklējumiem, sevis meklējumiem, garīgiem meklējumiem. Ja tos var nosaukt par garīgiem meklējumiem, jo viņi tur, man liekas, tik jokainā veidā aprakstīti, ka tur vairāk jāsmaida, nekā … nav jālasa ar svētsvinīgu ģīmi. Varbūt tieši tas mūs mums palīdz nonākt līdz šiem atklājumiem. Māris Bērziņš: Es domāju, ka Dievs visu laiku smejas, viņš par mums smejas. Un vispār ir tāds jautras dabas… Nav vārdu ar ko apzīmēt. Tāpēc jau arī Dievs Mozum saka – "Es esmu". Vienkārši – "es esmu, kas es esmu".  Ja kādam jautā, kas tu esi, viņš var uzskaitīt vienu lietu – es esmu skolotājs, esmu celtnieks, Ee esmu Tēvs, es esmu māte, es esmu bērns, es esmu sportists, es esmu labs cilvēks. Šausmīgi daudz lomas. Bet, ja viņam tas apnīk, tad viņš saka: "Liec mani mierā. Es esmu, kas es esmu." Viņš atbild tāpat kā Dievs. Tā ka, teiksim, tam garīgajam strāvojumam, kuram es pievērsos pēdējo divu gadu laikā, arī ir tā nostāja, ka viss ir viens un viss ir Dievs. Tur par Dievu vispār nav runas. Dieva vārds netiek bieži lietots. Vairāk runa ir par apziņu. Jo, ja mēs apzināmies, tad mēs esam. Ja nav apziņas, tad jau nekā vairs nav. Mēs visi esam viena apziņa un tā mūsu nošķirtība, kā es, kā ego, tā nošķirtība no apkārtējās pasaules ir ilūzija, kas ir uzbūvēta, gadiem ejot. Maziem bērniem tā nav, viņi pamazām iemācās būt par es, par atsevišķu būtni. Viņi sākumā ir pilnīgi vienoti ar visu un tik nepastarpināti un brīvi arī uztver pasauli. Bet, kad es tā padomāju, patiešām, labi man jau bija es, teiksim, sešu gadu vecumā, bet es vienalga biju ļoti brīvs, dzīvespriecīgs. Un tad pamazām, pamazām ar gadiem. Vēl 20 gados arī tāds jautrs puisis, bet ap četrdesmit jau tāds norūpējies, krīze un priekšstati visādi, un uzskatu sistēma ir izveidojusies kaut kāda, kas vispār tevi iesloga kā cietumā lielā mērā. Un tagad rūpēšanās par kaķiem un piešķirto tam lielāku nozīmi. Tas ir ceļš, kā es mēģinu nonākt atpakaļ pie sava Es? Māris Bērziņš: Tas tā vienkārši sakrita. Tas ir ilustrēts ar rūpēm par kaķiem. Māris Bērziņš: Nu jā. Katrā ziņā kaķi ļoti labi palīdz mazināt ego un necentrēties tikai uz sevi. Kaķi ir ļoti labs ego mazinātājs. Tā es viņus varētu nosaukt. Jebkurā gadījumā esam pārāk daudz apauguši ar visu, ko varētu teikt. Tā vēlme ir, drīzāk no tā lobīt no sevis nost. Māris Bērziņš: Jā, jā. Tas starp citu, ir arī tajā neduālismā jeb advaita, par ko es runāju. Tu lobi no sevis visu nost, kas īstenībā neesi nemaz. Tā kā sīpolu – lobi, lobi, kamēr beigās paliek nekas. Kad tu kļūsti par neko, tad tu esi viss. Un tad ir nirvāna un svētlaime. Bet līdz tam tikt –nezinu, vai kāds savas dzīves laikā var. Man vienkārši tas likās diezgan jautri un aizraujoši. Un vispār jau viss notiek, kā notiek. Es nebiju izdomājis, ko man tagad tādu papētīt? Tas vienkārši kaut kā nāca pats no sevis. Tāpat kā kaķi atnāca paši no sevis, pēkšņi uzradās, arī tā interese un kaut kāds pamudinājums iekšējs interesēties par neduālismu. Man liekas, ka tagad ir tāds trends, ka daudzi autori raksta par sevi tieši, es to esmu pamanījis. Man kaut kā arī tas… Tā kā visi vīrieši tagad šitādas bārdiņas audzē, tādas īsiņas. Kaut kā liekas, ka tā ir  laikmeta iezīme, tāpat arī rakstniekiem rakstīt par sevi ir tāda laikmeta iezīme. Un man arī tīri dabiski tas sanāca.