Cik dažādi varam paplašināt izpratni par pasauli un cik gatavi esam ieklausīties, ko par to domā modes mākslinieki? Kā brīvības sajūta tika ietērpta nepieradinātās modes asamblejā, kad par to rakstīja vairāki pasaules vadošie mediji pirms vairāk nekā 30 gadiem, un tagad, kad top mūsu paviljons šā gada Venēcijas biennālei? Par tērpu asajām formām tiešā un pārnestā nozīmē, par tērpiem mūsu olimpiešiem un formām policistiem, un par kādu modi domā pasaules tērpu dizaineri un mākslinieki? Laikmeta krustpunktā saruna ar alternatīvās modes mākslinieku Bruno Birmani. Visklasiskāk modes māksliniekam droši vien būtu pajautāt, kas tagad ir modē. Un arī šodien, nākot uz sarunu, es domāju - interesanti, kā man vajadzētu apģērbties, jo nāks taču modes mākslinieks. Kaut kādā veidā cilvēkus tas ļoti sasaista. Bet par to, kas ir modē, es uzreiz lūgtu iezīmēt tevi šīs varbūt robežas – ko vispār ar vārdu mode saproti, jo tas noteikti nav tas, kā mēs domājam, kādas krāsas žaketi vai kreklu es šodien esmu uzvilkusi. Bruno Birmanis: Man ir definīcija, kuru es lietoju, izmantoju vairākus gadu desmitus un patiesībā sakot, tā arī nemainās – mode ir baumas, ko mēs velkam mugurā. Kāds to pateicis? Bruno Birmanis: Baumas ir izlasītas, pateiktas, redzētas, jebkas sajusts, dažādas baumas, ko mēs velkam mugurā. Tā ir mana atbilde uz jautājumu, kas ir mode priekš manis, kā es to redzu? Un, ja es esmu brīva no baumām, tad varu ģērbt mugurā jebko. Bruno Birmanis: Tas ir, manuprāt, visideālākais stāvoklis. Līdz Venēcijas biennāles atklāšanai ir vien dažas nedēļas. Maija sākumā Venēcijas biennāles 61. starptautiskajā mākslas izstādē atklās arī Latvijas paviljonu "Nepieradinātā asambleja. Utopijas aizkulises". Tā ir tava un arī starpdisciplinārā mākslinieku dueta MareunRol's jaundarbs par Nepieradinātās modes asambleju, kas Rīgā notika deviņdesmitajos gados. Ļoti ierasts ir, ka publiski mēs uzzinām par idejas apjomu, kas tas varētu būt, kas ir idejas autori, bet vizuāli mēs nekad līdz atklāšanai to neredzam. Tik tālu, cik tu vari pateikt, kas būs Latvijas paviljonā? Bruno Birmanis: To, kas būs Latvijas paviljonā, var apskatīties mājaslapā Latvijas paviljons. Tas tomēr ir slēpti. Tas tomēr nav tā, kā visticamāk, būs. Bruno Birmanis: Tur ir gana daudz, ir koncepcija uzrakstīta un, patiesību sakot, uzrakstīta gana labi. Es mazliet precizēšu. Jaundarbs ir MareunRol's darbs, tas ir viņu skatījums uz šo fenomenu, laikam tā būtu pareizi teikt, ko es ar savu komandu izveidoju deviņdesmitajos. Šis paviljons faktiski ir viņu jaundarbs. Es negribu teikt atbilde, bet mēs to saucam par dialogu. Tur būs daudz. Es sociālajos medijos arī vēroju video, kur redzams darba process, ir apmēram nojaušams, kas varētu būt. Bet labi, protams, gaidīsim līdz brīdim... Bruno Birmanis: Manuprāt, tas ir ļoti godīgi, un šajā ziņā bija absolūti 1000% skaidrība par to, ka mēs negribam, lai fuss par to, kāds tas paviljons ir, pirms tas vispār tiek atklāts. Tas tiks pabeigts burtiski 10 minūtes pirms tiks pārgriezta lentīte un varbūt arī tad vēl nē. Bet tur ir tik daudz tie komponenti, ka tas viss jāredz konkrētā telpā, jau ar konkrētu noskaņu. Katrā ziņā tas, ko es varu pateikt, tas nav par modi. Tas nav par modi viennozīmīgi. Un te vārdiņš "backstage" jeb aizkulises, faktiski, manuprāt, tā ir lieliska ideja, kas ļoti labi var raksturot visu to, kas notika aiz tās redzamās skatuves daļas. Turklāt aizskatuve vienmēr tā lieta, ko cilvēku lielākā daļa neredz un ko vienmēr grib redzēt, kas tad tur īstenībā ir? Tur ir ļoti daudz par to, kā tapa, kas tapa. Un tomēr šim paviljonam ir piešķirts arī tāds sociāli politisks, pat vairāk politisks pieskāriens. Un tas tiek definēts vārdos – "kā mēs šodien iztēlojamies brīvību, risku, nākotnes iespējas". Arī publiski zināms ir tas, ka biennāles Ukrainas paviljona centrālais objekts būs origami briedis, kas simbolizēs tukšas drošības garantijas, ko Ukraina saņēma apmaiņā pret atteikšanos no atomieročiem. Savukārt milzīgu viļņošanos Eiropā ir izraisījusi Krievijas atgriešanās biennālē, un tiek runāts, protams, par to, ka Eiropa ļauj Krievijai atgriezties uz šīs starptautiskās skatuves. Cik mums ir zināms līdz brīdim, kad šī saruna notiek, Krievijai būs atļauts piedalīties tikai paviljona atklāšanā. Tomēr pēc tam kaut kādā veidā šī instalācija vai ko viņi būs izveidojuši, būs arī redzama no paviljona ārpuses. Un mākslinieks Rolands Pēterkops saka, ka šis sava veida ir kara lauks, tikai kulturālais, kurā mēs arī esam šajā ar šo darbu. Vai tu tajā arī saskati šo politisko motīvu un cik tas ir svarīgi, ka tavai nepieradinātajai idejai, nepieradinātajam garam tas ir pielikts šajā brīdī klāt? Bruno Birmanis: Varētu diskutēt par nosaukumu "Kara lauks". Man ir nācies nedaudz pieredzēt šīs lietas. Bet noteikti jā, jo mums deviņdesmitajos nelikās, ka tas ir politiski. Jo mēs bijām izkāpuši no vienas sistēmas. Izkāpuši ne vienkārši tā, ka esam izgājuši pat mājas durvīm laukā – gana sāpīgi, bet priecīgi – un vēl nebijām iekšā otrā sistēmā. Tāpēc mēs varējām izbaudīt šo brīvību un izbaudīt to visos iespējamos veidos. Mūsu gadījumā – radošo brīvību. Tas tagad ir labi redzams no šo 30 gadu distances. Un tas, patiesību sakot, ir kā tāda izsaukuma zīme teikumam, kurš nemaz nav uzrakstīts šodien. Un, manuprāt, biennāles uzdevums, un tas nav tikai Latvijas paviljona mākslinieku, bet ir visas biennāles brīvību cienošo un saprotošo mākslinieka uzdevums ir šo teikumu uzrakstīt. Un šis teikums nav par toleranci attiecībā uz agresorvalsti, kas piekto gadu jau galina cilvēkus. Katrā ziņā noteikti nav. Mani vienkārši šokē, ka 30 gadus pēc tā, kad mēs visi izgājām, tai skaitā arī Krievija izgāja ārā no šīs padomju sistēmas, ka tagad mums atkal par to ir jārunā. Kāpēc jārunā par pagātni? Kāpēc nevar skatīties nākotnē uz priekšu? Šajā gadījumā nezinot, ka Krievija atgriezīsies, mēs laikam kaut kā ... Atkal kārtējo reizi Asambleja vienmēr ir pareizā laikā un pareizā vietā.